Ja vēlies pareizi, ar atturību un nesdams augļus soļot pa patiesās ticības ceļu, tev ir jābūt prasīgam un bargam pašam pret sevi, bet vienmēr priecīgam un atvērtam pret citiem, tev ir jācenšas no visas sirds sasniegt taisnīguma virsotnes, vienlaikus esot gatavam ar labestību noliekties pie vājajiem. Īsi sakot, savas sirdsapziņas sprieduma priekšā tev ir jāsamēro taisnīguma stingrība tā, lai tu nebūtu bargs pret grēciniekiem, bet gan pieejams un piedodošs. Uzskati savu grēku par bīstamu un nāvējošu, bet sava tuvākā grēku nosauc par cilvēka dabas vājumu. Domā, ka kļūda, kas, tevī atklāta, ir pelnījusi visbargākos labošanas darbus, attiecībā uz tavu tuvāko ir tikai niecīga aizrādījuma vērta. Neesi taisnīgāks par taisnīgo – bīsties pats pieļaut grēku, bet nevilcinies piedot grēciniekam. Patiess taisnīgums nav tāds, kas dzen brāļa dvēseli bezcerības slazdos. Cik bīstama ir krūmu dedzināšanai iekurta uguns, kas draud savās liesmās aprīt arī namu! Nē, tas, kas labprāt apspriež citu kļūdas, nespēs izvairīties no grēka, jo pat tad, ja viņu aizrauj taisnīguma degsme, agri vai vēlu viņš nespēs pretoties kārdinājumam nomelnot savu brāli.
Ja mēs savu dzīvi neuzskatītu par pilnīgu un spožu, tad otra cilvēka dzīve mums neliktos tik neglīta. Un, ja mēs, kā tas pienākas, būtu bargi tiesneši paši pret sevi, tad nebūtu tik nepielūdzami otra cilvēka kļūdu vērtētāji.
Svētais Pēteris Damiāns
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru